Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nams - greznā Šveices stila ēka 1914.gadā tika būvēta kā akcents Mencendorfu dzimtas valdījumam pār Līgatni.

papīrfabrikas direktoru viesu nams, kopš 1940. gada Līgatnes bērnudārzs

Par ēkas projektēšanu un būvniecību sāka domāt pēc 1911. gada, kad apritēja 35 gadi kopš Mencendorfu dzimta ieguva akciju sabiedrības „Rīgas rakstāmpapīru fabriku kompānija” kontrolpaketi. Ēku bija paredzēts pabeigt līdz 1916. gadam, kad apritētu 40 gadi kopš Mencendorfi ieguva akciju sabiedrības kontrolpaketi, taču būvētāji, juzdami 1. pasaules kara tuvošanos, darbus pie ēkas pabeiguši jau 1914. gadā.

Šo ēku pēc stingri noteiktām īpašnieku vēlmēm un nosacījumiem projektējis un cēlis arhitekts un būvuzņēmējs Pēteris Meņģelis, kurš pēc tēvabrāļa Jāņa Meņģeļa nāves no 1903. gada bija galvenais Līgatnes būvuzņēmējs. Tik ilgs laiks būvniecībai ticis atvēlēts tādēļ, ka bija plānots visu ēku izgatavot Vācijā, tad izjaukt un pārvest uz Līgatni, kur to atkal samontētu. Šāda ideja radusies tādēļ, lai māja, ar vācu meistaru rokām darināta, izskatītos patiesi „vāciska”, kā arī, lai uzsvērtu vācu amatnieku augsto meistarību.

Visas ēkas pamatkonstrukcijas arī izgatavotas un sanumurētas Vācijā, un pēc atvešanas samontētas uz Līgatnē jau uzbūvētiem pamatiem ar pagrabiem. Sakarā ar 1. pasaules kara tuvošanos, uz ēkas montāžu nav atbraukuši no Vācijas paredzētie konsultanti. Tāpat vai nu pa ceļam noklīduši, vai vispār nebija atsūtīti visi būvelementi, tāpēc iztrūkstošās detaļas nācies izgatavot uz vietas. Īpaši tas attiecas uz apdares materiāliem.

ēkas konstrukcijas tika izgatavotas un sanumurētas Vācijā un pēc atvešanas samontētas Līgatnē

Ēka bija iecerēta kā viesu nams, taču ne tādā izpratnē, ka tur varētu apmesties jebkurš. Tā bija paredzēta no Rīgas atbraukušajiem direktoriem vai citiem akciju sabiedrības vadītājiem, kur apmesties uz viesošanās laiku. Šeit jāpiemin, ka neviens no trim vēlētajiem akciju sabiedrības direktoriem nekad pastāvīgi nav dzīvojis šajā ēkā, jo Līgatnes papīrfabriku uz vietas vadīja saimnieciskie un tehniskie direktori, kā arī citi dažādu rangu vadītāji, no kuriem dažus Līgatnes iedzīvotāji arī dēvēja par direktoriem.

Ir zināms, ka šo ēku kā dzīvokli izmantojis papīrfabrikas saimnieciskais direktors Ignats Bukovskis. Viņu kopā ar citiem papīrfabrikas vadītājiem 1917. gada 22. decembrī Cēsīs notiesāja Revolucionārais kara tribunāls par it kā pretrevolucionāru darbību 1905. un 1906. gadā. Bukovskis notiesāts uz pusotru gadu ieslodzījumā. Viņu gribējuši nosūtīt uz Krieviju, taču Pleskavas apkārtnē Bukovskis izbēdzis no vilciena un 1918. gada 2. februārī laimīgi atgriezies savā dzīvoklī Līgatnē, kur nodzīvojis līdz pat 1921. gadam.

Pēc Ignata Bukovska šajā ēkā uz dzīvi apmeties Vilhelms Fāle, kura brālis, „Ziemeļu papīra un celulozes fabriku akciju sabiedrības” ģenerāldirektors Emīls Fāle, 1920. gadā nopirka akciju sabiedrības „Rīgas rakstāmpapīru fabrikas kompānija” akciju kontrolpaketi. Vilhelms Fāle bija viens no ieceltajiem direktoriem un pārstāvējis sava brāļa intereses Līgatnes papīrfabrikā. Viņš savā amatā palicis arī pēc tam, kad, 1929. gadā sākušās ekonomiskās krīzes iespaidā, Emīls Fāle 1930. gadā „Rīgas Rakstāmpapīru fabrikas kompānijas” akciju kontrolpaketi pārdod Vācijas un Beļģijas baņķierim Mendelsonam. Vilhelms Fāle Līgatni pamet 1939. gada 1. decembrī, kad repatriējas uz Vāciju.

viesu nams drīz pēc būvniecības darbu beigām

Ēkas apkārtnē bijis izveidots savdabīgs parks ar ļoti interesantiem kokiem, kura iekopšanu vēl līdz šim piedēvē Emīlam Fālem, taču visdrīzāk to ir veicis viņa brālis Vilhelms, kurš šajā ēkā dzīvojis kopā ar savu ģimeni. Stāsta, ka dārzā auguši dažādi interesanti koki - ēkas priekšā stādītas agrās un aiz ēkas - vēlās liepas. Izveidots īpašs liepu kalniņš ar lapeni vidū. Bijušas arī septiņas smaržīgas egles ar ļoti mīkstām skujām, četri papirusa bērzi ar īpaši smalku un baltu tāsi, trīs baltegles un divi dzīvības koki. Ceļmalā ilgu laiku vēl auguši īpatnēji krūmi - lapas atgādināja ceriņus, ziedi - vīgriezes. Ēku garāmejošo skatam no vienas puses ietvērusi liela egle, no otras- īpašas gobas, kas, kā visiem šķita, iestādītas ar saknēm uz augšu. 

1940. gadā, pēc Padomju varas ieviešanas Latvijā, kad par papīrfabrikas direktoru tika iecelts Bīlmanis, izmaiņas notika arī viesu nama statusā. Pēc viņa sievas Marijas Bīlmanes, kura tiek uzskatīta par pirmo bērnudārza vadītāju, ierosinājuma 1940. gada 27. septembrī Līgatnē tiek nodibināts bērnudārzs, taču šis datums netiek uzskatīts par oficiālo dibināšanas laiku. Par oficiālo datumu tiek uzskatīts 1940.gada 15. oktobris, ko apliecina arī publikācija 1940. gada 29. oktobra laikrakstā „Padomju Latvija”.

Līgatnes bērnudārzā ap 1958.gadu

Tuvojoties vācu armijai, Bīlmaņi ar Līgatnes papīrfabrikas autobusu aizbēguši uz Krieviju un par viņu tālāko likteni ziņu nav. Vecie līgatnieši savulaik stāstījuši, ka bērnudārzs īsu brīdi darbojies arī vācu okupācijas laikā, bet 1945. gada 1. decembrī savu darbību atsācis atkal zem Padomju Savienības zīmes. Bērnudārzs šajā ēkā turpina darboties arī šodien,tikai jau kā Līgatnes novada pirmsskolas izglītības iestāde.

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka bērnudārza ēka savulaik ir uzņemta filmā „Ilgais ceļš kāpās”. Tā ir aina, kur Marta un Rihards aizbrauc uz Vāciju pie viņa paziņas. Bērnudārza ēka filmā ir Riharda drauga vasarnīca. Kā apliecinājums šim notikumam, ir palicis 1979. gada 18. decembrī veiktais ieraksts bērnudārza viesu grāmatā: „Cik labi, ka rūpīgas rokas gādā par bērniem un cenšas saglabāt šādus arhitektūras pieminekļus. Lūdzu, nemainiet telpu noformējumu, neko neizjauciet, bet saglabājiet tālāk šo namu nākošām paaudzēm! Rīgas kinostudijas grupa: režisors A. Brenčs, operators J. Mūrmanis, direktors R. Amdurs”.

kadrs no 1980. gada kinofilmas "Ilgais ceļš kāpās"

Ar telpu noformējumu filmēšanas grupa noteikti domāja unikālās krāsnis, kuras rotā bērnudārza telpas arī šodien: trīsstūrveida podiņu krāsns, kura apsilda trīs lielas telpas; divas kamīnkrāsnis; liela krāsns zaļā malahīta krāsā un baltas podiņu krāsnis, kuras vēl nesen apsildīja telpas visos trijos stāvos. Bijušajā mednieku zālē, kas bērnudārza pirmssākumos izmantota kā bibliotēka, atrodas ažūra balta podiņu krāsns.

Ievērības cienīgas ir arī divas kāpnes, kas rotātas ar kokgriezumiem: vienas savieno atpūtas istabu ar otrā stāva koridoru, bet otras - vītņu kāpnes – vijas cauri visiem trim ēkas stāviem.

Paldies Zanei Kalniņai un Aivaram Balodim par šīs informācijas apkopošanu.