Latvijas Dabas muzejs par 2014. gada dzīvnieku nominējis pelēko vilku (Canis lupus). Visa gada garumā Dabas muzejā būs apskatāms vilkam veltīts informatīvs stends, kā arī tiks organizēti tematiski pasākumi. Pelēkais vilks par "Gada dzīvnieku 2014" nominēts, lai informētu un izglītotu sabiedrību par pretrunīgi vērtēto, bet skaisto un inteliģento plēsēju. Vēsturiski vilks bijis viens no visbiežāk sastopamajiem zīdītājiem. Pašreiz tā izplatība ir daudz ierobežotāka. Pamatojoties uz dzīvnieku izplatību, sociālajiem, ekoloģiskajiem un politiskajiem faktoriem, Eiropā ir noteiktas 10 vilku populācijas. Latvijā sastopamie vilki pieder Baltijas populācijai. Baltijas valstīs un Polijā dzīvo aptuveni 900 – 1400 dzīvnieku, no kuriem 20% dzīvo Latvijā, 20% – Igaunijā, 30% – Lietuvā un 30% – Polijā. Šai populācijai pieskaitāmi arī Baltkrievijā, Ukrainas ziemeļdaļā dzīvojošie vilki un lielākā daļa no Krievijas Eiropas daļas vilkiem.

Latvijas Botāniķu biedrība par "Gada augu 2014" izvēlējusies laksi jeb mežloku (Allium ursinum). Laksis ir sīpola radinieks, sastopams savvaļā leknos dabiskos platlapju mežos un krūmājos upju ielejās. Tam raksturīgas divas lancetiskas lapas, kas līdzīgas maijpuķīšu lapām, bet pazemē slēpjas sīpols. Maija beigās un jūnija sākumā laksis dižojas ar skaistu baltu ziedu čemuru. Līdzīgi kā daudzi citi lapu koku mežu augi, laksis uzzied pavasarī, bet vasaras otrajā pusē to mežā atrast ir grūti. Tieši ziedēšanas laikā lakši spēcīgi smaržo pēc ķiplokiem, šādi pievilinot gardēžus, kuri laksi labprātāk redzētu savā pusdienu šķīvī. Latvijā laksis ir reta, īpaši aizsargājama suga, kas iekļauta arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Tādēļ aicinām priecāties par lakša krāšņumu un smaržu, tomēr atcerēties, ka to plūkt, griezt vai rakt savvaļā ir aizliegts. Laksis ir Eiropas suga ‒ tas sastopams no Skandināvijas līdz pat Vidusjūrai, Balkāniem un Kaukāzam. Tomēr Latvijā laksis ir retums, jo šeit tas aug tuvu izplatības areāla austrumu robežai.

Latvijas dendrologu biedrība par 2014. gada koku izvēlējusi parasto zirgkastaņu (Aesculus hippocastanum). Šo koku daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata par vietējo sugu, jo tā jau vairākus simtus gadu kultivēta Latvijas teritorijā, lai gan tās īstā dzimtene ir Dienvideiropā – Albānijā, bijušās Dienvidslāvijas dienvidu daļā, Bulgārijas austrumos, Grieķijas ziemeļu daļā.  Kastaņas vārdu koks ieguvis īstajai kastaņai Castanea sativa līdzīgo adataino augļu un lielo brūno sēklu dēļ, „zirdzisko” pieskaņu savukārt augs iemantojis, jo, atšķirībā no īstās kastaņas, zirgkastaņas sēklas izsenis izmantotas zirgu barībai. Daudzviet Eiropā un, tiesa, krietni mazākā mērā, arī Latvijā zirgkastaņa izrādījusi vēlmi apgūt jaunas teritorijas. Tādēļ Rietumeiropā un Centrāleiropā tā vietām jau tiek uzskatīta par invazīvu citzemju sugu. Parastās zirgkastaņas uzvaras gājienam, skaistumam un, līdz ar to, popularitātei dārzos un parkos uzradies nopietns drauds. Nu jau vairākus gadus vasaras otrajā pusē arī Latvijā parastās zirgkastaņas lapas pārklājas brūniem plankumiem un sakalst. Vainīgais ir dažus milimetrus garš taurenītis – zirgkastaņu raibkode jeb mīnējošā kode Cameraria ohridella, kuras kāpuri barojas ar lapas mīkstajiem audiem. Vietās, kur kāpuri barojas, atmirst un nobrūnē lapas epiderma – tā rodas neglītie plankumi.

Latvijas Mikologu biedrība par Gada sēni 2014 ir izraudzījusies dzīslkāta beku (Boletus projectellus (Murrill) Murrill). Tādu godu šī beka izpelnījusies ar to, ka tikai pērnruden ir pirmo reizi konstatēta Latvijā. 2013.gada septembrī uz Dabas muzeja sēņu izstādi vairāki apmeklētāji no dažādām jūras piekrastes vietām atnesa skaistas, līdz šim neredzētas beciņas ar sarkanbrūnu cepurīti un krasi izteiktu smalku dzīslojumu uz slaidā kātiņa. Vēlāk izrādījās, ka tā ir dzīslkāta beka (Boletus projectellus) – suga, kas daudzus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, vēlāk arī Taivānā. Tikai pagājušā gadsimta beigās tā pamanīta arī Eiropā – konkrēti, Lietuvā, Kuršu kāpā, kur līdz atklājuma publiskošanas brīdim (2007.g.) paspējusi jau pamatīgi izplatīties. Arī Latvijā tā atrasta tikai piejūras kāpu zonā, ne tālāk kā 1 km no krasta. Izceļot šīs bekas zīmīgāko izskata īpatnību, to latviski nosaucām par dzīslkāta beku. Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu kātu, kuru klāj izteikts, reljefs dzīslojums. Mīkstums ievainojumu vietās iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm. Sēne ir ēdama, uzreiz cepama.

Latvijas Malakologu biedrība par savu 2014. gada dabas simbolu izvēlējusies Liellūpas vīngliemezi (Isognomostoma isognomostomos). Liellūpas vīngliemezis Eiropā sastopams mežos paugurainēs un augstkalnu apgabalos Alpos, Karpatos, Pirenejos un Sudetos 300 – 1800 m v.j.l.. Dažas izolētas populācijas ir zināmas Beļģijā, Polijā un Lietuvā. Latvijas populācija šobrīd ir vistālāk uz ziemeļiem zināmais sugas izplatības punkts. Vienīgā vieta Latvijā, kur liellūpas vīngliemezis ir sastopams, ir dabas parks „Daugavas loki”. Dabas parka teritorijā ir zināmas tikai trīs šīs sugas atradnes. Pirmo reizi Latvijā liellūpas vīngliemezis bija atrasts 1991. gadā Naujenes gravā. Ilgu laiku tā bija vienīgā zināmā atradne. Otru atradni atrada 1999. gadā, bet trešā atradne konstatēta 2012. gadā. Neliels gliemezis, kura čaulas platums ir 7 – 11 mm, bet augstums 4 – 7 mm. Čaulu klāj matiņi un tās ieeja ir ar izteiktu lielu, baltu lūpu, kas atliekta uz ārpusi ar asu malu. Liellūpas vīngliemezis ir meža suga. Latvijā konstatēts galvenokārt platlapju mežos dažās Daugavas sāngravās.

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada kukaini 2014 ir izvēlējusies Mannerheima īsspārni (Oxyporus mannerheimii), kas ir dažādas cepurīšu sēnes un piepes apdzīvojoša vaboļu suga. Citu sēnēs sastopamo kukaiņu vidū šī suga izceļas ar savu interesanto izskatu un aizsargājamas sugas statusu. Ikviens sēņotājs ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu šīs Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās, taču Latvijā joprojām mazizpētītās kukaiņu sugas izpētē. Mannerheima īsspārnis ir neliela, 7-9 mm gara, spoži melna vabolīte ar slaidu ķermeni un saīsinātiem segspārniem. Gada kukainis ir sastopams uz dažādām sēnēm, galvenokārt baravikām un bērzu bekām, retāk - piepēm. Tur tas pārtiek no sēņu augļķermeņiem, ar milzīgajiem žokļiem tajos izgraužot tumši iekrāsotas ejas. Mannerheima īsspārnis nav konkurents sēņotājiem, jo apdzīvo jau pāraugušas, vecas un lielas sēnes. Šādās sēnēs parasti ir sastopami sēņodu kāpuri, ko tautā sauc par "sēņu tārpiem", tādēļ sēņotāja grozā šīs sēnes netiek liktas. Visbiežāk Gada kukainis ir atrodams vidēji mitros, ēnainos lapkoku un jauktos mežos ar lielu kritalu un sēņu daudzveidību. Pēdējā desmitgadē Mannerheima īsspārnis Latvijā ir novērots ne vairāk kā desmit vietās - Rīgas, Jelgavas, Gulbenes, Daugavpils apkārtnē, lai gan ir sagaidāms, ka sugas izplatība ir daudz plašāka nekā šobrīd zināms.

Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par Gada bezmugurkaulnieku 2014 ir izvēlējusies parasto jūraszīli (Balanus improvisus, Darwin 1854). Tā ir glīta, taču invazīva vēžveidīgo suga, kas satopama Baltijas jūrā. Jūraszīles pieder pie sprogkājvēžiem, kuri evolūcijas gaitā ir tik ļoti pārveidojušies, ka līdzību ar ierastā izskata vēžiem spēs atpazīt tikai zinātājs. Šos baltiem jūras dārgakmeņiem pielīdzināmos dzīvniekus var atrast gandrīz visu pasaules jūru un okeānu piekrastēs, tostarp arī Latvijā. Attīstoties kuģošanai uz Ameriku, ko uzskata par jūraszīļu dzimteni, tās 19. gadsimtā atceļoja līdz Baltijas jūrai. Jūraszīles visdrīzāk var pamanīt, skalojamies jūras krasta viļņos uz gliemeņu čaulām, koka sprunguļiem, akmeņogļu melnajiem gabaliem vai arī uz kuģu sāniem. To čaula ir veidota no sešām baltām vai bēšām kaļķa plāksnēm, kas, kopā sastiprinātas, veido konusam līdzīgu čaulu. Ķermeņa izmērs vidēji ir 0,6 - 1 cm. Tas ir mainīgs atkarībā no jūras sāļuma, jo sāļāks ūdens, jo prāvāka jūraszīle.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2014. gada putnu izvēlējusies pupuķi, krāšņu putnu, kurš Latvijā sastopams reti, bet vislielākajā skaitā koncentrējas Rīgas apkārtnē - no Jūrmalas līdz Zvejniekciemam. Nākošgad mēģināsim noskaidrot, kur Latvijas pupuķi pavada ziemu, apzināsim pupuķu ligzdošanas vietas un iepazīstināsim sabiedrību ar šo putnu. Lai papildinātu zināšanas par pupuķu sastopamību Latvijā, aicinām iedzīvotājus ziņot par katru pupuķu novērošanas gadījumu. Īpaši svarīgas ir ziņas par pupuķu ligzdām. Lai gan šī suga Latvijā ir reti sastopama, tas skaidrojams ar dabiskiem apstākļiem - pupuķis ir dienvidnieks, un Latvija atrodas uz tā izplatības areāla ziemeļu robežas."

Latvijas Petroglifu centrs par 2014. gada ģeoloģisko objektu nominējis Korkuļu ūdensrijēju, kas atrodas Sēlijā, Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā. Korkuļu ūdensrijējs kopā ar sausgultni ir rets ģeoloģisks un hidroloģisks objekts. Nelielā Korkuļu upīte aiztek pazemē un pēc apmēram puskilometra iztek Lauceses (Lauces) upītes sāngravā. Kopš 2001.gada Korkuļu sausgultnei ar pazemes upi ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss, tā ir arī Eiropas nozīmes – Natura 2000 vieta. Korkuļu ūdensrijējs ir samērā populārs tūrisma objekts. Gada nominācija piešķirta ar mērķi rosināt šī objekta sakopšanu un izpēti, kā arī vispār pievērst sabiedrības uzmanību Latvijā reti sastopamiem ģeoloģiskiem veidojumiem – ūdensrijējiem un sausgultnēm. Līdzīgi objekti atrodas tikai dažviet Daugavas krastos, Gaujienas, Ieriķu un Līgatnes apkārtnē.

Ziņosim par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv!